Amanda Aizpuriete. “mīlestība nepārnāca mājās” 0
Dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete dzimusi 1956. gadā Jūrmalā. Studējusi filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē, kā arī M. Gorkija Literatūras institūta atdzejošanas seminārā Maskavā.
Periodiski strādājusi par dzejas konsultanti žurnālā “Avots”, līdzstrādnieci laikrakstā “Aspazija”, žurnālā “Karogs”, “Vides Vēstis”, redaktori laikrakstā “Kultūras Forums”. Publicējas kopš 1976. gada, iznākuši deviņi dzejas krājumi un romāns “Nakts peldētāja”. Sastādījusi vairākas latviešu dzejas antoloģijas. Aizpurietes darbi tulkoti vismaz 14 valodās, dzejas izlases iznākušas vācu, zviedru, somu, lietuviešu un krievu valodā. Atdzejojusi Ahmatovas, Brodska, Cvetajevas, Trākla un citu autoru dzejoļus no vācu, angļu, krievu, ukraiņu valodas; tulkojusi Kafkas, Vulfas, Kutzē, Ficdžeralda un citu pazīstamu prozaiķu darbus, sastādījusi Vācijā publicētu bilingvālu latviešu tautas dainu izlasi. Amerikāņu komponists Ēriks Fanks ar Aizpurietes dzeju sarakstījis simfoniju kontraltam un orķestrim “Šis novakars šķiet bojāts” un monooperu “Anna Ahmatova”. Saņēmusi Bavārijas Mākslas akadēmijas Dzejas balvu (1999) un Dzejas dienu balvu (par krājumu “Bābeles nomalē”, 2000), Literatūras gada balvu par labāko atdzejojumu (par A. Ahmatovas izlases “Melnais gredzens atdzejojumu”, 2003). Līdz vasaras beigām iznāks jaunais dzejas krājums “Turp”.
– Esat atdzejojusi daudzus dzejniekus, tomēr šķiet, ka Ahmatovai jūsu dzīvē ir īpaša nozīme. Vai tā ir?
A. Aizpuriete: – Daudzus dzejniekus esmu atdzejojusi ilgus gadus, bet beigās tapusi tikai neliela atdzejas kopa grāmatiņā blakus citu kolēģu darbiem… Tomēr trīs grāmatas man izdevies sastādīt un atdzejot pašai vien. Vēsture katrai pavisam citāda.
Vācu dzejnieku, savu vienaudzi Uvi Kolbi sastapu kādā dzejas festivālā, viņa darbi man patika, biogrāfija pārsteidza. Kad žurnāls “Karogs” veidoja vācu literatūrai veltītu numuru, atdzejoju tam Uvi – un uzreiz sapratu, ka viņam vajag grāmatu latviski. Latviešu izcelsmes amerikāņu dzejnieces Intas Ezergailes dzeju sastapu, kad latviski iznāca vēsturnieka Andreja Ezergaiļa biogrāfiskā grāmata par viņa sievu Intu – un mani palūdza atdzejot tur izmantotos Intas darbu fragmentus. Arī tad uzreiz sapratu, ka Intai vajag pašai savu dzejoļu krājumu. Bet par Annu – tas ir stāsts pusmūža garumā. Tālā jaunībā jauno autoru seminārā piedalījos kā atdzejotāja – ar Ahmatovu, kuru izvēlējos tā grūti formulējamā valdzinājuma dēļ, ko rada galējas atklātības apvienojums ar nesatricināmu pašcieņu, sievišķīgas koķetērijas apvienojums ar traģēdijas dziļumu… Kopš tā laika atgriežos pie viņas atkal un atkal. Viņas skaisto un baiso biogrāfiju pārdzejoju Ērika Fanka operai. Viņa ir vienīgais cilvēks, kam esmu uzrakstījusi akrostihu. Viņa bijusi man diezgan zobgalīga nakts sarunu biedrene, mudinātāja nepadoties dzīves grūtībām… Taisnība Josifam Brodskim, kurš teica: “Ahmatova ir dzejnieks, ar kuru var nodzīvot mūžu.”
– Esat Jūrmalas iedzimtā. Kurā gadalaikā jums jūra patīk vislabāk, un kādēļ?
– Obligāti jāizvēlas viens gadalaiks? Tad – protams un nemainīgi – vasara, jo peldēties man bezgala patīk joprojām, tikai tagad vairs tik ļoti nesajūsmina svelmīgās dienas. Bērnībā mīlēju sniegainās ziemas, kad varēju slēpot kāpās. Tagad man patīk pirmssniega laiks, kad var ilgi klejot pa tukšo pludmali un vērot vētras pēdas.
– Šķiet, ka no visām krāsām jums dominē zaļā. Ko tā jums nozīmē?
– Nezinu, vai zaļais gluži tā dominē…
Pirmajos krājumos noteikti vairāk bija melnā un violetā. Aizpagājušajā gadā iznākušā krājuma “Šonakt biju zaļš putns” nosaukums tāds tāpēc, ka patiešām dažos sapņos redzēju sevi kā zaļu putnu, man pat asinis bija zaļas – un tas nelikās biedējoši. Varbūt tā bija satuvināšanās ar visu, kas apkārt zaļo…
Un vēl: zaļas acis bija cilvēkam, kuru es ļoti mīlēju. Viņa paša vairs nav, bet viņa skatienu reizēm sajūtu.
***
mīlestība nepārnāca mājās
toties saziedēja pienenes
un ciemos iegriezās zaļacis pavasaris
pavasarim labāk
viņš katru gadu piedzimst no jauna
JŪRMALAS VILCIENĀ
gotu meičas
ar tetovējumiem uz sirds
ar mutēm kā melnas pārsprāgušas plūmes
netīri skaistas
kā pasaules gals
fellīni vecmammas
līganas kā persijas kaķi
gaišas kā dzimtu iedomātā vēsture
svētas kā otrs pasaules gals
es
bez vēstures
neglīta kā pasaules sākums
***
apaugu zirnekļtīkliem un nepasacītiem vārdiem
pasacītie kā papīra laiviņas aizpeld
tajā upē
kuras krastā reiz stāvēju
peldēt nemācēdama
vismaz mani vārdi aizpeld
tajā upē
kurai ir sievietes vārds
***
brīva kā verdzene
kuru saimnieks sen aizmirsis
vergoju vārdiem un vējiem
brīva kā vējš
kurš netiek no zemes prom
ar mākoņiem dejoju
sapītām potītēm
gravitācijas zelta ķēdēs
vārdu sudraba rotās
***
vecā piezīmju grāmatiņa
izžulgusi caurledojusi
izdegusi
ierakstos gramatiskās kļūdas
cīnās par pastāvēšanas tiesībām
faktu kļūdas
kļūst par vēsturi
kļūdains garāmgājēja maigums
izlabo sevi par likteni
piezīmju grāmatiņa
uz ielas vējā
nekurp
skaistāk par rozēm
rītišķa stundā
večuks steberē pa ielu
stīvā rokā nes maisiņu ar divām rožmaizītēm
piebīdīs ķeblīti sievai pie gultas
ceļā no virtuves izšļakstīs pusi tējas
stāstīs par sastaptiem suņiem un karogiem
bizmārīte rāpo
pa zobena asmeni
lido uz puķēm, bizmārīt!
tur tevi nenotvers
putna iznīcinošā acs
nebūs uzreiz jālaižas dejā
ar pārdzimšanu
bizmārīte spītīgi
pa zobena asmeni rāpo
cik tev punktiņu, bizmārīt?
laimes vai nelaimes skaits?
deg tava mājiņa, bizmārīt
laidies uz uguni!
